Visiem, kam zināms Ludmilas Perecas vārds, viņas glezniecības asociējas ar spilgtu, intensīvu krāsu. Pati māksliniece atzīstas, ka šīs krāsainās pasaules uztveres sākotne jāmeklē viņas bērnībā, kas pagāja Uzbekistānā. Dienvidu saule, ziedošas magones, nogatavojušies augļi, svelmaina vasara - visi šie iespaidi reiz ienākuši viņas dzīvē un, spriežot pēc Ludmilas darbiem paliek ar viņu joprojām. Vidusāzijā māksliniece pavadīja 6 gadus. Pēc tam kopā ar vecākiem viņa atbrauca uz Latviju, dzīvoja sava tēva dzimtenē - Latgale, vecmāmiņas lauku mājās. L.Perecas veidotās kompozīcijas - pašas bērnu portreti, puķes uz savas istabas loga vai parasta Rīgas mikrorajona pagalms, pateicoties spilgtam, aktīvam kolorītam, nes sevī zināmu optimistisku, dzīvi apliecinošu sākotni. Šie darbi ir gaismas un krāsas bauda, prieks par pārdzīvoto brīdi. Sižetu izvēlei piemīt izteikts intīms raksturs. L.Perecas gleznas ir viņai apkārt esošas pasaules fragmenti, un šī pasaule, lai gan skatītājam saprotama, tomēr ļoti privāta. Varbūt tāpēc māksliniecei tik grūti šķirties no saviem darbiem. Katra izstāde viņai nozīmē atklātu sarunu ar skatītāju, sarunu, kas prasa lielu atdevi un iekšēju dvēseles spēku piepūli.

SimpleViewer requires JavaScript and the Flash Player. Get Flash.